Ko darīt, ja priekšnieks vai kolēģis uzvedas nejauki?
Tā sajūta, kad jau pie ieejas durvīm iekšēji saraujies, jo nezini, vai šodien saņemsi pasīvi-agresīvu komentāru, redzēsi kārtējo ignorēšanu vai varbūt tiksi “izcelts” sapulcē... Tā nav darba vide, kas ļauj attīstīties. Tā ir vide, kurā tu nevis baudi, bet centies izdzīvot.
Skaidrs viens – ne visi darba kolēģi un priekšnieki izturēsies ar cieņu. Un, lai arī mēs nevaram kontrolēt citu cilvēku uzvedību, mēs varam kontrolēt to, kā reaģējam, kā sevi pasargājam un kur novelkam robežas.
Ko darīt, kad kāds sāk regulāri uzvesties nejauki? Te ir soli pa solim ceļš, ko vērts zināt un izmantot.
1. Neignorē – dari to redzamu sev pašam
Nejauka uzvedība, kas tiek ignorēta, sāk šķist normāla. Mēs sākam pielāgoties, “norīt”, pieciest. Bet cena par to ir augsta – pašvērtējums, emocionālais miers un dzīves kvalitāte.
Tāpēc pirmais solis nav stāties pretī, bet nosaukt notiekošo vārdā.
Vai tā ir manipulācija? Nepamatota kritika? Cieņas trūkums? Kontrole? Apzināta pazemošana?
Jo precīzāk tu spēsi saprast, kas notiek, jo mazāk iekšēja haosa un vainas sajūtas būs tevī.
Kad ir vārdi – ir spēks. Vārdi palīdz noturēties pie realitātes un nenolaist sevi zemāk, nekā tu esi tiesīgs būt.
2. Neuztver personīgi (jā, zinu, tas ir sasodīti grūti)
Vieglāk pateikt nekā izdarīt, vai ne? Bet atkārto sev šo patiesību: “Tas nav par mani.”
Cilvēki, kas uzvedas nejauki, gandrīz vienmēr paši cīnās ar savām nedrošībām, bailēm, dusmām vai kompleksiem.
Viņu uzvedība ir atspulgs tam, kas viņos nav dziedināts, nevis tam, kas ar tevi nav kārtībā.
Tu neesi viņu terapijas vieta. Un tev nav jāuzņemas vaina par viņu emocijām.
Atceries: Tu neesi pelnījis necienīgu attieksmi. Nekad. Un ne no viena!
3. Ievēro robežas
Robežas ir viens no grūtākajiem, bet svarīgākajiem spēka instrumentiem.
Ja kāds regulāri pārkāpj tavas robežas – tev ir tiesības tās parādīt. Ne ar kliegšanu vai agresiju, bet ar skaidru, mierīgu nostāju:
– “Es nejūtos ērti, kad ar mani runā šādā tonī.”
– “Man svarīgi, lai mani nepārtrauc.”
– “Lūdzu, turpmāk sazināsimies profesionāli.”
– “Es saprotu, ka tu vari būt dusmīgs, bet man nav pieņemams, ka tiek pacelta balss.”
Tavi vārdi negarantēs, ka otrs uzreiz mainīsies. Bet tie parādīs – tu sevi neliksi uz upura altāra. Tu neklusēsi.
4. Pieraksti situācijas
Tev šķiet – tu atceries. Bet, kad pienāks brīdis runāt ar HR, vadītāju vai sevi pašu pārliecināt, kāpēc jāmaina darbs – pieraksti būs zelta vērti.
Datums. Situācija. Teiktais. Sajūta.
Nav svarīgi rakstīt garus sacerējumus. Galvenais – fakti. Tie palīdz saredzēt, ka tā nav tava iedoma vai pārspīlējums. Tā ir realitāte.
Un fakti sniedz drošību. Gan emocionāli, gan praktiski, ja jāizvēlas nākamie soļi.
5. Runā (jā, arī ar pašu cilvēku – ja jūties droši)
Kad esam ievainoti, visvieglāk ir norobežoties, bet reizēm saruna var būt atslēga.
Ja jūti spēku un vidi, kurā tas iespējams, pajautā tieši:
– “Vai esmu izdarījis kaut ko, kas tevi kaitinājis?”
– “Es novēroju, ka mūsu komunikācija kļuvusi asa. Kas notiek?”
– “Es vēlētos, lai mūsu sadarbība ir konstruktīva. Kā mēs varam uzlabot komunikāciju?”
Jā, šī saruna var būt nepatīkama. Bet arī dziedinoša. Reizēm cilvēki tiešām neapzinās, cik toksiska ir viņu rīcība. Vai vienkārši neprot citādi.
Un reizēm šī saruna būs tas, kas iedod skaidrību – vai nu ir iespējams uzlabot attiecības, vai laiks doties prom.
6. Atceries – tev IR izvēles iespējas
Mēs bieži domājam, ka esam iesprostoti. Ka “citur būs vēl sliktāk”, ka “vajag tikai paciesties”. Bet šī pieciešana var izmaksāt dārgi – tava veselība, pašcieņa, miegs, radošums.
Tev vienmēr ir izvēle:
– Runāt ar vadību.
– Lūgt pārcelšanu citā komandā.
– Uzsākt sarunu ar HR.
– Apsvērt jauna darba iespējas.
– Vai arī skaidri pateikt: “Līdz šim punktam un ne tālāk.”
Tu neesi piesiets ciešanām. Tu neesi radīts, lai samierinātos. Tu drīksti dzīvot labi.
Nobeigumā:
Nevajag kļūt par upuri svešai emocionālai nekompetencei.
Nejauka uzvedība nav “norma darba vidē”, tā nav “cena par labu algu” un tā NAV “tev jāpiecieš, jo tāda ir dzīve”.
Tā nav dzīve. Tā ir emocionāla vardarbība.
Tev ir tiesības uz vidi, kurā tu jūties droši.
Kur vari domāt, radīt, sadarboties un būt cilvēks – nevis tikai funkcija.
Un jā – tev drīkst patikt darbs. Tev drīkst būt miers. Tev drīkst būt cieņa.
Un ja šobrīd šķiet, ka netiec galā – meklē atbalstu. Saruna ar mentoru, psihologu vai cilvēku no malas var iedot skatu no citas perspektīvas. Tu esi to pelnījis.
